Resursu vērtība jānotur Latvijā: nepieciešami stingrāki atkritumu apglabāšanas nosacījumi

“CleanR Industry” valdes priekšsēdētājs Guntars Levics.

Patlaban mūsu atkritumi silda citu valstu ekonomiku tiešā un pārnestā nozīmē, kamēr paši maksājam par to apsaimniekošanu. Šie resursi jānotur Latvijā – vietējai enerģijas ražošanai, darbavietām un nodokļu ieņēmumiem –, bet stingrāki atkritumu apglabāšanas nosacījumi jāievieš kopā ar vietējās pārstrādes un reģenerācijas jaudu attīstību. 

Atkritumos esošajiem materiāliem ir vērtība arī pēc tam, kad esam tos izmetuši. Daļu var pārstrādāt un izmantot jaunu produktu ražošanā, savukārt pārstrādei nederīgo – enerģijas ieguvei. Taču Latvijā šo iespēju izmantojam tikai daļēji, un pārstrādājami resursi joprojām nonāk poligonos vai tiek vesti uz ārvalstīm, kur to vērtību uzdāvinām citiem. 

Piemēram, Latvijas atkritumus ved uz Zviedriju, kur rūpnīcas no tiem ražo siltumu un elektrību. Par to savākšanu un transportēšanu maksājam mēs, bet iegūto enerģiju izmanto zviedri. Tas nozīmē, ka, līdz ar atkritumiem, uz ārvalstīm aizplūst arī mūsu nauda un iespēja šos resursus izmantot Latvijas mājsaimniecību un uzņēmumu energoapgādē. 

Jau Zviedrijas piemērs vien parāda, ka Latvijā nepieciešama plašāka un tūlītēja diskusija par to, kā ierobežot pārstrādei vai enerģijas ieguvei piemērotu atkritumu apglabāšanu poligonos. Taču šādi ierobežojumi jāievieš līdztekus investīcijām vietējās pārstrādes un reģenerācijas jaudās, kas ļautu šos resursus izmantot Latvijā. Pretējā gadījumā samazinātos tikai poligonos apglabāto atkritumu daudzums, pieaugot vajadzībai nodot savus atkritumus apsaimniekošanai ārvalstīs, par ko piedevām ieslīgstam liekos tēriņos.

Situācijas attīstība 

Līdzšinējā situācija rāda, ka poligonos apglabāto atkritumu daudzums Latvijā samazinās. Saskaņā ar Valsts vides dienesta datiem, 2021. gadā apglabāja aptuveni 285 tūkstošus tonnu atkritumu, bet 2025. gadā – 199 tūkstošus tonnu. Šis progress ir būtisks, taču ar līdzšinējo pieeju vien nepietiks. Lai samazinājumu turpinātu, nepieciešami risinājumi arī tiem atkritumiem, kas pēc šķirošanas un apstrādes joprojām nonāk poligonos. 

Eiropas Savienības mērķis paredz līdz 2035. gadam poligonos apglabāt ne vairāk kā 10 % no radītajiem sadzīves atkritumiem.Un lielākā kļūda būtu pieņemt, ka laika vēl ir daudz, jo noteiktais termiņš drīzāk nozīmē, ka lēmumi jāpieņem jau tagad. Jaunu pārstrādes un reģenerācijas jaudu izveide prasa gadus, un, atliekot lēmumus par to attīstību, samazinās arī laiks reālu atkritumu apglabāšanas alternatīvu sagatavošanai. 

Kāpēc atkritumu apglabāšana joprojām ir izdevīgāka?

Atkritumu apglabāšanas sadārdzināšana mudina meklēt citus risinājumus, taču jāsaprot, ka ar to nepietiek – atkritumus joprojām ir lētāk apglabāt nekā pārstrādāt enerģijas ieguvei, un finansiāli izdevīgākā izvēle paliek poligons. Tāpēc šis šķietami labais rezultāts patiesībā ir diezgan apšaubāms, kamēr izmantojamus resursus turpināsim aprakt. Turklāt arī apstrāde pirms apglabāšanas negarantē, ka atkritumos nepaliek izmantojami materiāli.

Ir pienācis laiks saprast, ka poligoni nav bezizmēra un to vietas trūkums ir būtiska problēma, uz kuru vairs nedrīkstam pievērt acis. Ja turpināsim savus atkritumus aprakt, tad panāksim tieši pretējo. Resursu aprakšana, tāpat kā valsts teritorija, nespēj un nevar būt bezgalīga. Jau tagad mums jāsāk būt prasīgākiem pret to, kā tiek izmantota Latvijas zeme un valsts materiāli.

Tāpēc, līdzās ekonomiskajiem instrumentiem, nepieciešami skaidrāki nosacījumi par to, kādus atkritumus poligonos drīkst pieņemt. Savukārt Latvijā būtu jāapspriež pakāpeniski ierobežojumi pārstrādei vai enerģijas ieguvei piemērotu atkritumu apglabāšanai.

Viens no izvērtējamiem priekšlikumiem ir aizliegums apglabāt atkritumus, kuru siltumspēja pārsniedz septiņus megadžoulus uz kilogramu, kas ir pietiekami liela enerģija, lai apsvērtu tās izmantošanu. Šai sakarā gan jāņem vērā ne tikai atkritumu sastāvs, bet arī Latvijā pieejamās tehnoloģijas, lai saprastu – vai spējam no atkritumiem iegūt gan siltumu, gan elektrību?

Stingrākus atkritumu apglabāšanas nosacījumus jau izmanto citviet ES, piemēram, nosakot prasības attiecībā uz atkritumu organisko sastāvu vai ierobežojot degošu atkritumu apglabāšanu. Arī mūs tas motivē izvērtēt, ko grasāmies aprakt un vai to vēl iespējams izmantot. Taču oficiāliem noteikumiem būs jēga tikai tad, kad būsim spējīgi pārbaudīt poligonos ievesto atkritumu sastāvu un nodrošināt to uzraudzību, lai apglabāšanā nenonāktu vēl izmantojami materiāli.

Aizliegums neuzbūvēs rūpnīcu

Ar aizliegumu gan jauna pārstrādes rūpnīca neradīsies. Uzņēmumiem, kuri iegulda, būtu jāzina, kādus materiālus tie saņems, cik kvalitatīvi tie būs sašķiroti un vai saražotajām izejvielām būs pircēji. Tieši šeit regulējumam jādod skaidrs signāls: kādi ierobežojumi gaidāmi un kad tie stāsies spēkā, lai varētu laikus plānot investīcijas un sagatavot alternatīvas atkritumu apglabāšanai. 

Savukārt tai atkritumu daļai, kuru pārstrādāt nevar, aktīvi jāattīsta reģenerācijas iespējas tepat Latvijā. Tas ļautu samazināt gan apglabāšanu poligonos, gan vajadzību vest atkritumus uz ārvalstu rūpnīcām. Savukārt iecerēto pašmāju rūpnīcu jaudas būtu jāpielāgo nepārstrādājamo atkritumu apjomam, un jāparedz laiks to izveidei, pirms stājas spēkā apglabāšanas ierobežojumi. 

Ko Latvijas ekonomika varētu iegūt? 

Atkritumu reģenerācija ārvalstīs izmaksā aptuveni 130–170 eiro par tonnu, no kuriem 60–100 eiro ir atkritumu pieņemšanas maksa. Attīstot vietējās jaudas, par šo pakalpojumu varētu maksāt Latvijas uzņēmumiem, kas valstij nodrošina darbavietas un maksā nodokļus, bet iegūto siltumu un elektrību izmantot tepat. 

Vietējā pārstrāde arī ļautu vairāk materiālu atgriezt otrreizējā ražošanā. Latvijas ekonomikai tas nozīmētu iespēju piesaistīt papildu investīcijas, radīt jaunas darbavietas un palielināt nodokļu ieņēmumus, mazinot atkarību no ārvalstu noteiktajām cenām un nosacījumiem. 

Tāpēc valstij kopā ar nozari jāvienojas, kādus atkritumus turpmāk poligonos vairs neapglabāsim un kad šie ierobežojumi stāsies spēkā. Šāds lēmums būs pilnvērtīgs vien tad, kad nodrošināsim arī apstākļus vietējās pārstrādes un enerģijas ieguves jaudu attīstībai. 

Jo ilgāk šie lēmumi tiks atlikti, jo ilgāk maksāsim citiem, bremzējot vietējo ekonomiku.